(Ojārs Vācietis)
8.novembra pēcpusdienā par godu dzejnieka Ojāra Vācieša astoņdesmitgadei notika savdabīgas dzejas dienas mūzikas skaņās. Skolā viesojās sieviešu vokālais ansamblis „Cantabile” ar koncertprogrammu „Putns ar zīda asti”.Te gan bija tikai maza daļiņa no šīsvasaras Dziesmusvētku laikā izskanējušā tāda paša nosaukuma nakts koncerta Rīgas Doma dārzā, jo šoreiz programmā ansambļa vadītājs Toms Kazimirisaņecs bija iekļāvis ne tikai dziesmas no O.Vācieša mīlas lirikas izlases, bet arī dziesmas ar citu autoru tekstiem un latviešu tautasdziesmas. Koncerts savā ziņa bija īpašs ar to, ka tajā piedalījās arī mūsu skolas absolventi:Rūta Kunkulberga, Solvita Bernande, Katrīna Bernande un Toms Kazimirisaņecs.
Tā kā 10.klases skolēni par šo koncertu rakstīja recenzijas, šoreiz piedāvājam ielūkoties to fragmentos:
„Ansamblī bija 8 meitenes : Ieva Dzintone un Linda Stanhena (1.soprāns), Lāsma Šteinberga un Solvita Bernande (2.soprāns), Rūta Kunkulberga un Laura Kudreņicko (1.alts), Katrīna Bernande un Dace Melvere (2.alts). Viņas lielāko daļu dziesmu izpildīja četrbalsīgi a capella, tas ir, bez pavadījuma. Pasākumu vadīja Toms Kazimirisaņecs, viņš gan pastāstīja par dziesmām un to komponistiem, gan spēlēja klavieres. Visas programmā iekļautās dziesmas bija skaistas, bet man vislabāk patika „Baltā romance”, šīs dziesmas laikā aizmirsu par visu apkārtējo.” (Santija Z.)
,,Koncerts bija sadalīts 3 blokos. Pirmajā tika dziedātas latviešu tautasdziesmas dažādu komponistu apdarē. No šīm dziesmām man vislabāk patika „Dindaru, dandaru”, jo tā tika izpildīta interesantā kanonā. Vēl patika „ Aijā, žūžū”–šī šūpuļdziesma bija ar nelielu džeza piesitienu.
Otrajā blokā bija dziesmas no koncerta „Putns ar zīda asti”. Atzīstu, ka no šīm dziesmām nevienu nebiju pirms tam dzirdējusi, tāpēc tās visas likās ļoti interesantas un oriģinālas.[..]
Man patika koncerta atmosfēra. Zālē bijaveselas 3 klavieres, uz tām puķes, meitenes uzstājās baltajās kleitās...
Šķita, ka arī pārējā publika bija ieinteresēta, jo nevarēja dzirdēt, ka zālē kāds sarunātos. Šis bija viens no labākajiem koncertiem, kāds noticis mūsu skolā.” (Irma Dz.)
„Vokālajai grupai „Cantabile” 8.novembrī bija paredzēti divi koncerti-Kandavas vidusskolā un Kandavas kultūras namā. Jau iepriekš grupa tikusi atzīta republikā, tāpēc teorētiski abiem kocertiem vajadzētu būt augstas kvalitātes. Ieinteresēts devos noskaidrot, vai tā ir. Vidusskolas koncertā savdabīga bija gan dziesmu izvēle, gan izpildījums. Solistu dziedājums bija patīkams gan ar Toma klavieru pavadījumu, gan bez tā. Balsis turējās kopā un balstīja viena otru visa koncerta garumā, kā tam arī īstā vokālā ansamblī vajadzētu būt -sadzirdēt vienam otru un papildināt. Patika arī Toma Kazimirisaņeca pasākuma vadīšanas maniere, tā gan ļāva atpūsties dziedātājām, gan nopietni un mazliet arī ar humoru izglītoja publiku. Nekā nebija par daudz vai par maz.” (E.Tauvens)
„Es uzskatu, ka jebkura koncerta, pasākuma vissvarīgākais cilvēks, kas rada pirmo iespaidu par to, ir vadītājs. Šajā koncertā tas bija mūs skolas absolvents Toms Kazimirisaņecs. Jau tad, kad viņš mācījās mūsu skolā, es zināju, kas viņš ir un ka viņam ir talants mūzikas jomā. Koncertā pārliecinājos, ka ne tikai mūzikas jomā, bet arī komunikācijā –māksla rast kontaktu ar publiku. Mani viņš jau koncerta sākumā atbilstoši noskaņoja, stāstot gan par grupas izveidi, gan dziesmām.Sapratu, cik svarīgi viņiem visiem ir tas, ko viņi dara. Man prieks, ka viņš teica: „Ir jauki atgriezties savā skolā!” Arī tērpi – tas ir pirmais iespaids. Baltās,garās, viegli krītošas kleitas, kas bija vokālās grupas meitenēm, man sniedza vizuālu priekšstatu par koncerta nosaukumu „Putns ar zīda asti”, jo tās izskatījās gludas kā zīds, bet piedurknes brīvas kā putna spārni. Kad meitenes pakustināja rokas, izskatījās, ka viņas viegli varētu pacelties augšā līdzi 1. soprāna spēcīgajām balsīm.” (Eva Danuta B.)
„Man patika meiteņu pārliecinošā stāja. Tā lika man sēdēt rāmi un klausīties, kas viņām sagatavots. Dalībnieču tērpi bija ļoti vienkārši-baltas kleitas... Taču šīs parastās kleitas pierādīja, ka nav vajadzīgi vizuļojoši tērpi ar dimantu rotājumiem, lai pievērstu klausītāju uzmanību. To viņas darīja ar balsīm. Lai gan meitenes uznākot izskatījās miermīlīgas un klusas, balsu daudzveidīgums atklāja visdažādākās emocijas, spēlējās no ener
ģiska skaļuma līdz liegam čukstam.Es apbrīnoju arī Tomu, viņa mērķtiecību un uzņēmīgumu.” (Kristīne M.)
