Atklājot renesanses mākslu Florencē…
No 26.jīnija līdz 1.jūlijam piedzīvoju neaizmirstamu nedēļu Florencē, piedaloties Europass Skolotāju akadēmijas rīkotajos 30 stundu kursos. Kursu nosaukums ,,Discovering Renaissance Art in Florence”, ko varētu tulkot kā ,, Renesanses mākslas Florencē iepazīšana”. Bijām 13 dažādi skolotāji no Polijas, Norvēģijas, Spānijas, Slovēnijas, Čehijas, Francijas, ASV un Latvijas. Trīs kungi un desmit renesanses kultūrā ieinteresētas dāmas. Kursus vadīja Antonella Moscioni, īstena florenciete.
Kursos pieteicos un tos apmeklēju viena pati. Parasti jau mēs braucam lielākās vai mazākās grupiņās. Ceļojot vienatnē, ir savas priekšrocības un trūkumi. Priekšrocība ir nepieciešamība sarunāties, sadarboties ar svešiem cilvēkiem, kas ļauj iepazīties, uzzināt vairāk par sevi un citiem.
Florence ir viena no Ziemeļu Itālijas pilsētām, renesanses šūpulis, Rietumu civilizācijas pērle, kas satricināja viduslaiku domāšanu, deva jaunas idejas un attīstības perspektīvu Rietumu civilizācijai, pilsēta, kuru var dēvēt par ģēniju šūpuli. Nosaukšu dažus vārdus, kurus zina katrs- Leonardo da Vinči, Mikelandželo, Botičelli, Bokačo… Tā varētu veidot patiešām garu sarakstu.
Nodarbības katru dienu notika 2 daļās. N0 9:15-11:00 kursu vadītājas lekcijas, kuras papildināja ilustrācijas uz ekrāna, tad 20 min. pārtraukums un no 11:20- 14:15 došanās pilsētas ielās, lai apmeklētu nozīmīgākās celtnes un muzejus. Pilsētas ielās devāmies ar austiņām ,kurās klausījāmies skaidrojumus. Pievienotā vērtība bija Antonellas paziņas- maizes cepēji, amatnieku bodīšu īpašnieki, kuri mums parādīja citu Florenci, to, kas gan nav augstā māksla, bet ir svarīga kultūras sastāvdaļa- ēdiens, vīns, kafija, amatnieku ražojumi u.c.
Pēcpusdienās devāmies Florenci atklāt patstāvīgi. Tiesa, tas bija diezgan liels izaicinājums, jo karstums pārsniedz +30 grādus pēc C.
Pēc brauciena ir palikušas atmiņas un fotouzņēmumi.
Uz jautājumu, ko es iemācījos par renesanses mākslu, atbildēšu godīgi. Saturiski neko daudz, BET es beidzot ieraudzīju dzīvu un elpojošu to, par ko tik ilgi biju mācījusi savus skolēnus. Redzēt oriģinālu, ja pirms tam ir redzētas tikai fotogrāfijas ne tajā labākajā kvalitātē un rakursā, bija liels pārdzīvojums, ar kuru dalīšos, mācot savus skolēnus.
Paldies skolai un Danutai Dudei par iespēju.
Ieva Rožkalne
