“Mācīšanās ārpus klases telpām”
Projekts Nr. 2019-1-LV01-KA101-060126
Adrenalīna dzēliens, vēders nedaudz saspringst, un lidmašīna atraujas no zemes. Jau bija aizmirsies, cik pārsteidzoši ir lidot. Zem lidmašīnas spārniem paliek Zemgales “rūtotais lakats”. Ir vakars. Mēs lidojam uz dienvidiem. Ātri satumst.
Ir skaidra nakts. Pilsētiņas un ciemi samtainajā tumsā mirdz kā dārgakmeņi. Un tad nekā. Tikai melna tumsa. Mēs lidojam virs Vidusjūras.
Salonā kņada. Bērni čalo latviešu un krievu valodā. Jaunas ģimenes no + 320C Latvijā dodas uz +320C Kiprā atpūsties, sauļoties, peldēties. Savādi…
Kad nolaižamies, ir jau pēc pusnakts. Kipra mūs sagaida silta, tvanīga, pat tumīga un nepazīstamas ziedu smaržas piesātināta. Kāds ducīgs vīrs tur rokās papīra lapu ar uzrakstu “Ieva Rožkalne“. Tas ir mūsu taksists. Mēs iebraucam melnajā Kipras naktī. Dodamies uz kursu norises vietu Limasolu.
Otrā rītā satiekam savus Eiropas kolēģus. Kopā esam desmit skolotāji - divi no Latvijas, divi no Grieķijas, trīs no Igaunijas, pa vienam no Beļģijas, Polijas un Horvātijas. Mūsu kursu nosaukums ir “Izglītība ārpus klases telpas - mācīšanās ievērojamās vietās, muzejos, arheoloģisko izrakumu vietās un dabā “.
Divas dienas nodzīvojam pa viesnīcas konferenču zāli, apgūstot teoriju, diskutējot, jautājot, iebilstot, apmainoties viedokļiem, strādājot grupās un pildot mājas darbus. Pārējā laikā esam ārpus klases.
Kipra ir lieliska vieta, kur organizēt ārpusklases mācību kursus, jo tai ir ļoti bagāts kultūrvēsturiskais mantojums, sākot ar neolītu, turpinot ar antīko kultūru, agrīno kristietību, krusta kariem, turku-osmaņu kundzības laiku un noslēdzot ar britu koloniālo valdīšanu. Visi šie laiki ir atstājuši materiālās liecības, kuras redzamas muzejos, arheoloģisko izrakumu vietās un pilsētu ielās.
Darbs bija labi organizēts. Palika arī brīvais laiks, kurā mēs varējām turpināt ārpusklases mācīšanos paši pēc saviem ieskatiem.
Interesanti bija vērot Kipras augu valsti. Tālrunī ielādējot noteiktu aplikāciju, varējām noteikt, kā sauc līdz šim neredzētos augus un uzzināt par tiem kaut ko vairāk. Ziemeļeiropietim redzēt vīģes, granātābolus, citronus augam to dabiskajā vidē ir neparasti. Vēl neparastāk ir vērot, kā dabā aug mūsu tik pierastie istabas podaugi: kaktusi, visādu veidu gumijkoki u.c. Pie pārsteidzošākajiem atklājumiem jāpieskaita avokado. Nez kāpēc bijām iedomājušās, ka tas aug kā gurķis vai tomāts, bet izrādās, ka avokado aug kokā.
Vislielākais atklājums bija Caroba koks (latviski Jāņmaizītes koks), kurā aug un nogatavojas lielas, garas, cietas, tumši brūnas pupu pākstis. Tās maļ un no maluma izspiež sīrupu - saldvielu, sauktu arī par Kipras “melno zeltu”. No tā gatavo saldumus un izmanto tautas medicīnā.
Vienmēr ir interesanti iepazīt kādas citas tautas virtuvi, atklāt, ko un kā ēd vietējie. Visi esam dzirdējuši par veselīgo Vidusjūras diētu - jūras produkti, dārzeņi, zaļumi, dabīgie jogurti, olīveļļa. Realitātē to bija grūti uzreiz ieraudzīt un izgaršot. Tipiskos pārtikas veikalos ir šādas nodaļas - beķereja, kur cep un tirgo kūkas, smalkmaizītes, austrumu saldumus, pildītus sāļos pīrāgus, bet pa labi sauso, beramo produktu nodaļa, kur var nopirkt rūpnieciski ražotus, safasētus, galvenokārt balto miltu izstrādājumus. Grieķiem raksturīgo ēdienu meklējām ielu ēstuvītēs, kurās redzējām sēžam vietējos ļaudis. Tradicionālo krodziņu pazīme ir zilā krāsa. Zili krēsli, zili logu aizvirtņi un durvju ailes. Šeit vienmēr var dabūt vienkāršus, svaigi pagatavotus grieķu salātus, tikko ceptu pitas maizi un svaigi pagatavotu gaļu. Jāpiebilst, ka bijām Dienvidkiprā, kuru pamatos apdzīvo grieķi. Kipras turku daļu nepaguvām iepazīt.
Viena no igauņu kolēģēm, kura savā zemē ir ēdiena blogere, atrada Limasolas agorā - tirgus laukumā - burvīgu grieķu tavernu ar nosaukumu “Mostra”. Tur saimnieko īstens viesmīlības guru Stefano. Ēdiens tur ir īsts, vienkāršs un izcili pagatavots. Sākām ar grieķu salātiem, pitas maizi, tai sekoja maigi kalmāru, astoņkāju gabaliņi, mazas tikko no pannas noņemtas zivtiņas, mutē kūstoši kabaču un baklažānu aplīši, jogurta un citas brīnumainas mērcītes un vēl un vēl… Tam visam uzdzērām kipriešu svaigvīnu. Visa noslēgumā nāca deserts - vissaldākās melones gabaliņi ar porainu kūku, kas piesātināta ar cukura sīrupu. Tam vēl klāt ouzu - tradicionālais anīsa liķieris. Jāsaka, ka tā bija izcila ārpusklases mācīšanās paraugstunda. Un Stefano - izcilas aktiermeistarības un komunikācijas ģēnijs - bija viens no labākajiem skolotājiem.
Neparasti ir arī Kipras ielu kaķi. Kad dienas karstums noplok un sākas krodziņu dzīve tā ap astoņiem vakarā, viņi parādās. Sākumā drošākie, vēlāk pārējie. Slaidi, eleganti, Ēģiptes kapeņu kaķiem līdzīgi, gariem purniem, sikspārņu ausīm, gudrām, vērīgām acīm. Krāsas gan ir raibumraibas kā mūsu parastajiem. Kā uzzinājām Limasolas arheoloģijas muzejā, tad tieši Kiprā, nevis Ēģiptē ir konstatēts senākais kaķa un cilvēka kopā dzīvošanas fakts. Leģenda vēsta, ka Kipra bijusi indīgu čūsku apsēsta, bet kaķi tās izķēruši. Tāpēc viņiem te nopelnīta vieta.
Kipra ir bagāta, krāsaina, daudzveidīga it visā. Mēs savā ceļojumā spējām atvērt tikai nelielu lodziņu, bet stāstu, iespaidu, jauniegūto zināšanu ir pietiekami, lai dalītos ar audzēkņiem un kolēģiem.
Ko tad nozīmē mācīties ārpus klases? Tas nozīmē, ka vērīgām acīm jālūkojas pasaulē. Bet, protams, ir arī noteikta metodoloģija, ko kursos apguvām. Pirmkārt, skolēni ir jāieinteresē, “jāuzķer uz āķa” ar pētāmo problēmu, otrkārt, jāsagatavo darba lapas konkrēta uzdevuma veikšanai, treškārt, jāintegrē iegūtās zināšanas jau esošajās un jāiegūst atgriezeniskā saite.
Šādi var pētīt jebko - satiksmi, cilvēkus, valodas, tirdzniecību, dzīvniekus, augus u.c. Visu, ko varat iedomāties. To var darīt valodnieki, matemātiķi, vēsturnieki, sociālo un citu zinību skolotāji. Galvenais, ka tas padara interesantāku un daudzveidīgāku mācīšanās procesu.
Mēs, divas skolotājas no Latvijas - Ieva Rožkalne un Dace Rumika, esam pateicīgas ERASMUS+ programmai un mūsu koordinatorēm Danutai Dudei un Lienei Šnikvaldei par brīnišķīgo iespēju ceļot un ceļojumā mācīties.
Prezentāciju skatīt šeit
Vēstures skolotāja Ieva Rožkalne
