Vēsture

PIRMĀS SKOLAS KANDAVĀ

Parasti katra cilvēka mīļākās atmiņas ir saistītas ar viņa bērnību – ar skolas gadiem. Bet skola tomēr katram ir sava. Arī vārds “skola” katram asociējas ar kaut ko citu. Kas tas ir?Skolas nams, skolotāji vai klasesbiedri?

Kandavas vidusskola. Tas jau ir kaut kas konkrētāks. To par savu sauc ne tikai šodienas skolēni un skolotāji, bet arī viņu vecāki un vecvecāki. Daudzus mūsu skolas absolventus dzīve jeb liktenis aizveduši tālu pasaulē. Kas palicis? Atmiņas par seno, skaisto pilsētiņu Abavas krastos.

Pirmā skola un skolotājs Kandavā minēti jau 16.gs. Taču tā nav skola tradicionālā izpratnē. Turpmākajos gadsimtos pastāvējušas dažādas mazas skoliņas.

Pirmā īstā pagastskola jeb tautskola tika atvērta ap 1847.gadu pagastnama sētā bijušā baznīckroga telpās Sabiles ielā 8. Skolotājs Fricis Akermans bija Irlavas skolotāju semināra absolvents. Skola bija divklasīga. Mācības notika vācu valodā.

Rakstīts, ka 1871.gadā klasē iebūvēta krāsns. Tātad pirms tam bērni klasē saluši. Ap to laiku skolotājam klasē aizliedza pīpēt lielo pīpi… 1875.gadā skolā mācījušies 111 skolēni. Vasarās palikuši ap 20 zēnu. Skolā mācīja bībeles stāstus, lasīšanu, rakstīšanu un rēķināšanu. Tika sniegtas arī ģeogrāfijas zināšanas. Dziedāšanā mācītas garīgās un tautas dziesmas.

Šajā skolā mācījies arī mūsu valodnieks Kārlis Mīlenbahs, kura vārdu nes mūsu skola.

No 1920.gada Kandavā darbojas Apvienotā 6-klasīgā pamatskola Lielajā ielā 9 uz pilsētas skolas bāzes. Mācības ilga no 1.septembra līdz 15.maijam. Bērniem no 7 gadu vecuma bija jāapmeklē pirmsskola (ābečnieki) Sabiles ielā.

Pirmā svešvaloda bija krievu, otrā – vācu, bet angļu valodu varēja apgūt no 4.klases. Obligāts mācību priekšmets bija ticības mācība. Liels pārbaudījums bija jaunās ortogrāfijas ieviešana. Gan skolēniem, gan vecākiem tas šķita pārāk sarežģīti un grūti.

1925./26.m.g. šeit mācījās 301 skolēns un strādāja 8 skolotāji. Mācības notiek vairākās ēkās, tomēr visur valda tīrība un kārtība. Tajā laikā strādā ģeogrāfijas skolotāja Tinte, vācu valodas skolotāja Erharde, zīmēšanu māca K.Veinbergs, vēsturi – Jansone, matemātiku – Nelsone. Vēl māca skolotājas Blāze un Grīniece.

OZOLU IELAS SKOLA

Tā kā skolas telpas kļuva par šaurām, Kandavas pilsētas un pagasta pašvaldības nolēma celt jaunu skolas ēku un ziedot šim mērķim 151000 latu. Projektu izstrādāja arhitekts Frīdrihs Skujiņš. Jaunās skolas celtniecībai vieta tika izraudzīta pilsētas augstākajā pakalnā ar skaistu skatu uz Abavas ieleju. Tagad to pazīstam kā Skolas kalnu.

Būvdarbus vadīja inženieris F.Jirgens, bet celtniecību uzņēmās būvuzņēmējs D.Telle. Jaunās skolas pamatus ielika 1930.gadā. Talkā tika lūgti gan skolēnu vecāki, gan pārējie iedzīvotāji. Un tā celtniecības izmaksas izdevās samazināt līdz 120000 latu.

Skolā tika ierīkota centrālapkure un kanalizācija, plaša zāle un skatuve. Lielu darbu veica skolas pārzinis Pēteris Kalniņš. Pēc viņa iniciatīvas tika ierīkots 2 ha plašs dārzs ar izmēģinājumu lauciņiem, botāniskais dārzs un kokskola.

1936.gada 2.jūnijā Kandavā viesojās Valsts un Ministru prezidents Kārlis Ulmanis. Viņš atbalstīja nodomu skolai piešķirt Kārļa Mīlenbaha vārdu, jo viņš ir dzimis kandavnieks un te arī mācījies.

1936.gada 6.septembrī skolas ēka tika iesvētīta un mācības uzsāka 352 skolēni un 9 skolotāji direktora Pētera Kalniņa vadībā. Neaizmirstama diena skolas dzīvē bija 1939.gada 29.maijs, kad Kandavas baznīcā iesvētīja jauno skolas karogu, kas bija darināts aizsardzes Zelmas Briedes vadībā pēc skolotāja Georga Veinberga zīmējuma. Karoga kreisajā stūrī bija iestrādāts neliels sarkanbaltsarkanais valsts karodziņš, bet skolas nosaukums “Kandavas Mīlenbaha pamatskola” aptvēra atvērtu grāmatu ar vārpām.Karoga otrā pusē bija devīze:
“Iesim gaišus, baltus ceļus,
Augsim lieli Latvijai!”

1940.gadā par skolas direktoru nozīmēja Jāni Grīnbergu. Bija sācies padomju varas laiks. Tādēļ mācības notika pēc padomju programmām.Atvēra 7.klasi, un skola kļuva par nepilno vidusskolu.

Kara laikā skola darbu turpināja, ievērojot citas ideoloģijas. 1945.gada rudenī K.Mīlenbaha pamatskola pārtapa par Kandavas vidusskolu, tikai bez K.Mīlenbaha vārda. Direktors Jānis Grīnbergs strādāja līdz 1951.gadam. Tas bija pats grūtākais laiks. Turpināja strādāt arī vecie skolotāji Kārlis Veinbergs un Pēteris Kalniņš u.c.

1950.gadā vidusskolas telpās sāka darboties Kandavas strādnieku jaunatnes vakarskola. Tās direktors no 1954.g. līdz 1973.g. bija Sergejs Jakovļevs. Skolā sāka mācīties arī krievu plūsmas skolēni.

Tā kā skolēnu skaits pieauga, mācības notika vēl vismaz 3 ēkās:Padomju (tagad Lielā) ielā 27, Dārza ielā 6 (tagad Domes ēka) un Štempeļmuižā. Starpbrīžos skolēniem un skolotājiem bija jāpaspēj aiziet no vienas skolas ēkas uz citu. Protams, darba apstākļi nebija viegli.
Padomju ielā mācījās 12 klašu komplekti: 1.-5.kl.latviešu plūsmā un 4.,5.un 8.kl.krievu plūsmā. 310 skolēni bija sablīvēti ļoti šaurās telpās. Kanalizācijas nebija. Krāsnis kurināja ar malku.

Dārza ielā mācījās 6.-7.klašu skolēni no abām plūsmām. Apkure ar krāsnīm, ūdens nebija. Pēcpusdienās te darbojās bērnu mūzikas skola. Pusdienas gāja ēst uz Dārza ielu 3, bet fizkultūra notika Ozolu ielā.

Mazkandava jeb Štempeļi. Šeit bija skolas internāts. Bez tam šeit mācījās 1.-3.kl.krievu plūsmas skolēni. Telpas pilnīgi nepiemērotas.

Kandavas vidusskolas direktori Ozolu ielas skolā bija Jānis Grīnbergs, Otto Ozols, Jānis Bukolds, Aina Seiksta, Harijs Andersons, Jānis Muča,

Veronika Šīrina un Imants Brūveris.

No skolotājiem var minēt šādus pedagogus: Jānis Eiduks, Jānis Šķibelis, Imants Grīnbergs, Georgs Veinbergs, Lilija Celmiņa, Guna Kadile, Lilija Tetere, Velta Tillere, Velta Saukante, Renāte Ozola, Konstance Neimane, Ausma Ose, Ausma Veinberga, Maija Ansberga,Rasma Melbikse, Ināra Pulvere, Mirdza Lūkase, Lilija Vilcāne.

Skolas ēka Ozolu ielā 3 (tagad Zīļu iela 2) tika celta 350 skolēniem 8 klasēs. 1973./74.m.g. te mācījās 697 skolēni no 28 komplektiem. Radās nepieciešamība pēc jaunākas, plašākas un modernākas skolas.

Vidusskolas beigšanas atestātus te saņēmuši un atvadu valsi dejojuši 29 izlaidumu audzēkņi no 1950.gada līdz 1978.gadam. Saskaitīju, un kopskaitā tas ir 923 jaunieši. Bet tas ir tikai dienas skolā!Kur vēl pamatskolu un vakarskolu beigušie!

“1996.gadā ēku Ozolu ielā 3 kā arhitektūras pieminekli iekļāva Eiropas Padomes kultūras mantojuma 100 aizsargājamo objektu sarakstā un tai piešķīra zilzvaigžņoto karogu, kurš tagad glabājas Kandavas novada muzejā,” tā savā laikā rakstīja mūsu Kandavas vēsturnieks Viktors Vītols.

MŪSU SKOLA ŠODIEN

Jaunajai mācību iestādei Skolas ielā 10 pamatakmens tika likts 1977.gada 15.jūnijā. Svinīgo aktu vadīja direktors Imants Brūveris un aktrise Velta Skurstene. Gājiena dalībnieki devās no vecās skolas uz jaunbūvi Skolas ielā. Orķestris, karogi, ozolzaru vainagi. Visi priecīgi satraukti. Tāds notikums!

Jaunās skolas būvdarbus veica Tukuma PMK Kuzmina vadītā celtnieku brigāde pēc Latvijas kolhozu projektēšanas institūta galvenā arhitekta A. Bietes projekta. Celtniecība izmaksāja 1 miljonu rubļu. Skola bija projektēta1072 skolēniem mācībām divās maiņās.

Nevar neatzīmēt milzīgo darbu, kas tika ieguldīts, lai taptu šī jaunā skola. Vispirms jau Imanta Brūvera neatlaidība daudzu gadu garumā, lai beidzot 1976.gada decembrī dabūtu atļauju skolu celt.

Nerunāšu par celtnieku darbiem. Bet cik daudz talku netika rīkots, lai iekārtotu klases un kabinetus, lai savestu kārtībā skolas apkārtni!

1978.gada 1.septembrī jaunā skola tika svinīgi atklāta un uzsāka darbu. Imants Brūveris turpināja vadīt skolas kolektīvu līdz 1984.gadam.

Mūsu skolas lepnums un bagātība bija un ir mūsu skolotāji. Vairāk kā 30 gadu savas zināšanas un enerģiju pedagoga darbam mūsu skolā veltījuši17 skolotāji, vairāk kā 20 gadu – 31 skolotājs. Daudzi no viņiem visu vai lielāko daļu darba mūža veltījuši mūsu Kandavas bērniem.

Vairums absolventu atceras mācību darba vadītājas Mirdzu Raitumu, Āriju Dravnieci, Ēriku Klaubergu, Aksildu Galviņu, Ligitu Zāģeri, Ilzi Plezeri u.c.

Tāpat daudziem atmiņā saglabājušies pasākumi, kurus organizēja Veronika Šīrina, Antonija Aizpure, Jeļena Šnikvalde u.c. Varam teikt tikai vienu:”Paldies Jums, mīļie skolotāji!”

PĀRDOMAS, ATMIŅU TAKAS IZSTAIGĀJOT

Kas gan nav noticis pa šiem gadiem! Lai atceramies kaut vai čaklos oktobrēnus, pionierus un komjauniešus. Ierindas skates un politisko dziesmu konkursus. Lai cik tas neliktos savādi, bet tie, kas bija aktīvi šajās organizācijās, arī vēlāk dzīvē ieņēma radošus un vadošus amatus. Acīmredzot viņu spējas izpaudās jau bērnībā.

Tad vēl svētku demonstrācijas Pirmajā Maijā un Oktobra svētkos. Koncerti skolās, kultūras namos un dežūras darba vietās.

Cik daudz tika strādāts kolhozu talkās rudeņos un pavasaros! Nedēļām un pat mēnešiem. Un nevienu neuztrauca tas, vai spēsim izmācīties vielu un nokārtot eksāmenus.

Atceros skolas izmēģinājumu lauciņus un siltumnīcu. Šeit bija plašs darba lauks visu pavasari un vasaru. Direktors Aivars Galviņš tos nolikvidējis, teikdams:” Kam tas vajadzīgs?!” Jo bija taču sākušies jaunie laiki!

Kamēr Kandavā nebija savas mākslas, deju, mūzikas un sporta skolas, skolā darbojās dažādi pulciņi. Pat baleta pulciņš, dzintara apstrāde un citi.

Bija laiki, kad obligāti bija jāapgūst militārā mācība. Tas attiecās gan uz zēniem, gan meitenēm. Ne tikai braši jāsoļo un jāpazīst militārā dienesta pakāpes, bet arī jāprot izjaukt un salikt šaujamieroči, jāšauj mērķī. Bija tāds mācību priekšmets kā civilā aizsardzība par gāzmaskām, atombumbām un patversmēm.

Ir bijusi traktormācība un braukts ar traktoriem. Apgūta auto uzbūve, braukšana un satiksmes noteikumi. Tomēr tas nebija tik nopietni, lai iegūtu vadīšanas tiesības.

Kur tad vēl tautu draudzības klubi un štābi! Sarakste ne tikai ar skolēniem no dažādām PSRS republikām, bet arī no sociālistiskajām .

Bija pārgājieni “Zelta rudens” un “Pretī pavasarim”. Nereti tie tika apvienoti ar kādu derīgu darbu. Un beigās vajadzēja tapt skaisti noformētam aprakstam.

Tad vēl ražošanas kombināti. Vidusskolēni brauca uz Tukumu, lai gūtu iemaņas savā nākamajā profesijā.

Un tad nāca Atmodas laiks. Laimīgi tie, kam bija lemts to pieredzēt un pārdzīvot. Dziesmotā revolūcija. Baltijas ceļš. Tautas manifestācijas Daugavmalā un Mežaparka estrādē. Skarbie barikāžu ugunskuri un laimes sajūta: “Mēs to varam! Mēs būsim brīvi!”

Cik aizkustinošs bija tas brīdis, kad skolas zālē pirmo reizi pēc daudziem gadiem pie eglītes bērni dziedāja“Klusa nakts, svēta nakts”.Ikvienam rokās svecītes liesmiņa.

1996. gadā skolai atjaunots Kārļa Mīlenbaha vārds.

Pirmie Ziemassvētki, kad drīkstēja apmeklēt Dievkalpojumu baznīcā.Skanēja ērģeles, dega svecītes lielajā eglē. Dievnams pārpildīts.”Un sirds pukst aplaimota man,” sajūtas kā Jāņa Poruka dzejolī. Visā skolā nomainīti logi, izremontēta aktu zāle, bibliotēka, gaiteņi, vestibili un tualetes.

No jauna iekārtoti 2 datorkabineti, lasītava, zobārsta kabinets, psihologa un defektologa kabineti, skolas muzejs. Pie skolas uzcelta sporta halle. Izremontēta skolas sporta zāle. Veikts jumta remonts skolai un sporta zālei.

Skolai ir sava kafejnīca un ēdnīca. Var izmantot arī sporta halles kafejnīcu. Līdz nepazīšanai pārvērtusies skolas ģērbtuve. Vidusskolēniem katram savs skapītis.

Kur nu vēl mūsu jaunā skolotāju atpūtas istaba! Dažādas mēbeles, datori. Katram ir patīkami šeit uzturēties.

Ja nāksiet kājām, jums patiks trotuārs un bruģētais skolas pagalms.Bet, ja brauksiet ar auto, to varēsiet novietot asfaltētā stāvlaukumā. Vai redzējāt, ka mastā pie skolas plīvo Latvijas karogs? Tas jau tur atrodas no 2001.gada 10. februāra. Daudz kas ir mainījies. Un, protams, uz labo pusi.

/autore Vizma Dzintara/

Skolas direktori:

1.Jānis Grīnbergs	1949 – 1950	1.izl.
2.Otto Ozols	1950 – 1951	2.izl.
3.Jānis Bukolds	1951 – 1952	3.izl.
4.Otto Ozols	1952 – 1957	4.-8.izl.
5. Aina Seiksta	1957 – 1959	9.-10.izl.
6.Harijs Andersons	1959 – 1962	11.-13.izl.
7. Jānis Muča	1962 – 1971	14.-22.izl.
8. Veronika Šīrina	1971 – 1972	23.izl.
9. Imants Brūveris	1972 – 1984	24.-35.izl.
10. Ivars Vēciņš	1984 – 1987	36.-38.izl.
11. Arvīds Driķis	1987 – 1989	39.-40.izl.
12. Aivars Galviņš	1989 – 1999	41.-49.izl.
13. Vēsma Grugule	1999 – 2012	50.- 62.izl.
14. Daiga Puga	2012 - 2023	63.- 74.izl.
15. Uģis Brūklene	no 2023.g.